Biedrība “SATEKA” sadarbībā ar biedrību “Ziemeļkurzemes biznesa asociācija” un “MADONAS NOVADA FONDS” īsteno starpteritoriju sadarbības projektu “Mūsu Zelts – senās amatu prasmes un vēsturiskās būves – lauku dzīves fundaments”, kura īsais nosaukums ir “MŪSU ZELTS”. Projekts aktualizē un izceļ vērtības, kas lauku teritorijās veidojušās gadu desmitiem un pat gadsimtiem – cilvēku prasmes un zināšanas, vēsturiskās ēkas, vietu stāstus un iespējas šo mantojumu saglabāt, nodot tālāk un jēgpilni izmantot arī mūsdienās.
No 31.jūlija līdz 2.augustam Gulbenes novadā norisinājās projekta pirmā aktivitāte – atklāšanas pasākums “Mūsu zelts: senās prasmes un dzīvais mantojums Gulbenes novadā” . Tas divu dienu garumā pulcēja projekta partnerus, amatniekus, seno amatu pratējus, vēsturisko ēku saimniekus un citus kultūras mantojuma saglabāšanā ieinteresētus cilvēkus no Kurzemes, Madonas un Gulbenes novada.
Pasākums sākās Tirzā 31.jūlija vakarā, kur kopā ar tālākajiem dalībniekiem no Ziemeļkurzemes biznesa asociācijas teritorijas (Ventspils un Talsu novadiem) tika apmeklēts Tirzas evaņģēliski luteriskās baznīcas 200 gadu jubilejas dievkalpojums un koncerts. Savukārt nākamajā dienā projekta dalībnieku lokam pievienojās amatnieki un vēsturisko ēku saimnieki no Madonas un Gulbenes novada.
Vietas vērtība sākas ar pašiem cilvēkiem
Sestdienas rīts sākās Jaungulbenē – Rijas kalnā, kur notika projekta atklāšana. Jaungulbenes attīstības biedrības pārstāve Anita Deksne iepazīstināja projekta dalībniekus ar pagasta iedzīvotāju iniciatīvām savas vietas vēsturisko liecību apzināšanā un saglabāšanā. Viņa stāstīja gan par Rijas kalna attīstību, gan par Jaungulbenes dzelzceļa stacijas laukuma vēsturiskā bruģa atjaunošanu – piemēriem, kas apliecina, cik nozīmīga mantojuma saglabāšanā ir pašu vietējo iedzīvotāju ieinteresētība un iesaiste.
Viena no Anitas atziņām bija īpaši būtiska arī visa projekta kontekstā – vispirms pašiem savā vietā ir jāsaprot, kas ir tā vērtība, ko vēlamies saglabāt, un tikai tad jāmeklē piemērotākais veids, kā to darīt. Ne vienmēr uzreiz ir gatava un vienkārša atbilde. To spilgti apliecināja arī saruna par Rijas kalnā saglabājušos māla kleķa sienu, kuru arvien vairāk ietekmē gan laikapstākļi, gan putni. Anita aicināja klātesošos kopīgi domāt par iespējamiem risinājumiem tās saglabāšanai. Diskusijā izskanēja ideja, piesaistot arhitektus, restaurācijas un citus speciālistus, izvērtēt iespēju daļu sienas aizsargāt ar stikla pārsegumu. Šī saruna labi parādīja projekta pieeju – mantojuma saglabāšana nav tikai atskatīšanās pagātnē, bet praktisku risinājumu meklēšana šodienai.
Turpinājumā projekta dalībnieki dalījās pieredzes stāstos par vēsturisko ēku un seno amatu prasmju saglabāšanu. Telpiskās attīstības plānotāja Maruta Blūma dalījās gan profesionālajā skatījumā uz vēsturisko ēku saglabāšanu, gan personīgajā pieredzē, jo viņai pašai pieder vēsturiska ēka – Zaļais krogs. Ēkai ir sena un daudzslāņaina vēsture – tā kalpojusi gan kā vecsaimniecība un krogs, gan dzīvojamā māja, savukārt padomju laikā ēkas funkcijas vairākkārt mainījušās.
Maruta uzsvēra, cik būtiski ir ne tikai saglabāt pašas ēkas, bet arī fiksēt to stāstus un pārmaiņas laika gaitā. Nereti fotografējam cilvēkus un notikumus, bet daudz retāk – ēkas, pagalmu, apkārtējo apbūvi un tās pārmaiņas. Tāpēc viena no viņas būtiskākajām atziņām bija – fotografēt un dokumentēt arī apbūvi, datēt fotogrāfijas un pašiem veidot savus vietējās vēstures datu krājumus.
Zaļā kroga piemērs labi parāda, cik nozīmīga ir šāda dokumentēšana – saglabātās fotogrāfijas ļauj izsekot ēkas pārmaiņām vairāku gadu garumā un redzēt, kā tā pakāpeniski atjaunota un saglabāta. Maruta akcentēja arī domu, ka, kur vien iespējams, vērtīgāk ir saglabāt un dot jaunu dzīvi jau esošajām ēkām, nevis veidot jaunu apbūvi. Tas var būt sarežģītāk un dārgāk, taču šādai izvēlei ir dziļāka jēga – tā palīdz saglabāt vietas vēsturisko identitāti, atmiņu un pēctecību.
Par seno amatu prasmju saglabāšanu savā pieredzē dalījās rokdarbniece Vanda Podiņa no Cesvaines. Viņa stāstīja par amatnieku prasmju pārmantošanu un savu pieredzi, darbojoties Latvijas Amatniecības kamerā. Sarunā izskanēja arī kritiska atziņa – pašreizējā situācijā Amatniecības kamera savu potenciālu neizmanto pilnvērtīgi: trūkst informācijas par Latvijā strādājošajiem amatniekiem, viņu prasmēm un iespējām, kā arī ciešākas sadarbības starp pašiem meistariem. Tas aktualizēja plašāku jautājumu – vai Latvijā šobrīd vispār pietiekami zinām, cik un kādu seno amatu pratēju mums vēl ir?
Vanda pievērsa uzmanību arī tēmai, par kuru amatniecības kontekstā runā salīdzinoši maz – amatnieku veselībai. Cilvēkiem, kuri ar amatniecību nodarbojas ikdienā un pilnu darba slodzi, ilgstošs un fiziski vienveidīgs darbs rada nopietnu slodzi acīm, rokām, locītavām un mugurai.
Tādēļ, domājot par amatniecības ilgtspēju, jārunā ne tikai par prasmju saglabāšanu, produkcijas realizāciju un jaunu meistaru piesaisti, bet arī par pašu amatnieku darba vidi, veselību un spēju savu amatu turpināt ilgtermiņā.
Savukārt Laura Vecmane-Bārtleta no Gulbenes novada savā pieredzes stāstā dalījās ar personīgo mākslas ceļu, kurā nozīmīga vieta ir dabai, darbam ar mālu un dažādiem dabas materiāliem. Viņas skatījumā cilvēks nav no dabas nošķirts – cilvēks ir daļa no dabas, un arī radošajā darbā būtiski ir ieraudzīt, sajust un izmantot tās sniegtās formas, faktūras un materiālus.
Laura iepazīstināja arī ar Gulbenes novada keramikas kopienu “Tālavas mālotāji”, kas apvieno radošus cilvēkus, kuriem tuvs māls, zeme, daba, tradīcijas, kultūras mantojums un kopā būšana. Kopienas nosaukums nav izvēlēts nejauši – Gulbenes novada teritorija vēsturiski saistīta ar Tālavu, bet iedvesma nosaukumam gūta arī no Rūdolfa Blaumaņa “Tālavas taurētāja”. Laura uzsvēra simbolisko domu, ka kopienu veido cilvēki, kuri nebaidās darīt, tiekties uz augšu un ar savu piemēru iedrošina arī citus iesaistīties un radoši attīstīties.
Viņas pieredze parāda arī to, ka tradicionāla prasme darbā ar mālu var kļūt par pamatu mūsdienīgai radošajai uzņēmējdarbībai. Laura veido keramikas studiju un zīmolu “ALA”, kurā paredzēts savienot autorkeramikas radīšanu un tirdzniecību, “dari pats” jeb DIY produktu izstrādi, kā arī radošā tūrisma un izglītojošu programmu piedāvājumu. Viņas iecerēs ir gan keramikas mākslas darbi un skulptūras, gan keramikas pulksteņi, mozaīku komplekti un citi produkti, kas tradicionālo materiālu ļauj izmantot jaunās un mūsdienīgās formās.
Lauras stāsts rosināja paskatīties uz seno amatu prasmju saglabāšanu plašāk – prasmei nav obligāti jāpaliek nemainīgai. Tā var attīstīties, iegūt jaunus pielietojuma veidus un kļūt par pamatu gan kopienas veidošanai, gan uzņēmējdarbībai, vienlaikus saglabājot saikni ar vietu, dabu un kultūras mantojumu.
Šie pieredzes stāsti vēlreiz apliecināja, ka mantojuma saglabāšana sākas ar spēju ieraudzīt un novērtēt to, kas mūsu vietās ir īpašs – ēkas, prasmes, cilvēku zināšanas un stāstus. Tikpat svarīgi ir domāt, kā šo mantojumu dokumentēt, nodot nākamajām paaudzēm un dot tam iespēju dzīvot tālāk, lai vēsturiskās ēkas un senās amata prasmes nebūtu tikai atmiņas par pagātni, bet arī dzīva, izmantojama un attīstāma lauku teritoriju vērtība nākotnē.
Vēsturiskās ēkas – saglabāt, izmantot un dot tām jaunu dzīvi
Turpinājumā projekta dalībnieki devās iepazīt vairākas Gulbenes novada vēsturiskās būves un to apsaimniekotāju pieredzi, katrā vietā meklējot atbildi uz jautājumu – kā saglabāt vēsturisko ēku un vienlaikus atrast tai jēgpilnu izmantojumu mūsdienās?
Pirmā pieturvieta bija SIA “Pakalnieši” mājas sieru ražotne Stradu pagastā. Siera māja izveidota 100 gadus senā saimniecības ēkā, kas kolhoza laikā izmantota govju turēšanai. Ēka pārbūvēta, pielāgojot to pārtikas ražošanas prasībām un ierīkojot arī degustācijas zāli. Šis ir uzskatāms piemērs tam, kā sena lauku saimniecības ēka, saglabājot savu raksturu, var iegūt pilnīgi jaunu funkciju un kļūt par vietu gan uzņēmējdarbībai, gan tūrisma un pieredzes piedāvājumam.
Saimniece Ineta Dambrova dalībniekiem pastāstīja gan par ēkas pārtapšanas stāstu, gan siera ražošanu un uzņēmuma attīstību. Īpašu interesi degustācijas zālē izraisīja viena no sienām, kuru klāj dažāda izmēra, pinuma un vecuma grozi. Kā pastāstīja saimniece, grozi savulaik vākti īpašā akcijā un izmantoti ne tikai kā interjera elements, bet arī telpas akustikas mazināšanai. Daudzi no tiem ir vairāk nekā 50 gadus veci, līdz ar to arī šī šķietami praktiskā detaļa glabā savu amatniecības un cilvēku stāstu. Viesošanās, protams, nebūtu pilnīga bez “Pakalniešu” produkcijas degustācijas – uzņēmums arī ikdienā apmeklētājiem piedāvā iepazīt siera tapšanas procesu un nogaršot dažādus šeit ražotos sierus.
Nākamā pietura bija Bānīša depo Gulbenē, kur SIA “Gulbenes-Alūksnes bānītis” pārstāvji Raitis Melders un Ilgonis Mincāns iepazīstināja dalībniekus ar depo telpām, to vēsturi un šodienas izmantojumu. Gulbenes depo ir nozīmīga industriālā mantojuma vieta – 20.gadsimta 30.–80.gados tas bija viens no lielākajiem un nozīmīgākajiem dzelzceļa depo Latvijā, savukārt mūsdienās tas ir cieši saistīts ar Gulbenes-Alūksnes šaursliežu dzelzceļa darbību un tūrisma piedāvājumu.
Arī šeit vēsturiskā vide nav kļuvusi tikai par apskates objektu. Gadu gaitā lēnā tempā tiek atjaunots Gulbenes depo apbūves komplekss, restaurēts vēsturiskais ritošais sastāvs, bet daļā kādreizējo lokomotīvju brigāžu atpūtas telpu ierīkots viesu nams “Depo”. Projekta dalībniekiem bija iespēja ne tikai apskatīt telpas un tehniku, bet arī uzklausīt cilvēkus, kuri šo industriālo mantojumu pārzina un ikdienā palīdz tam turpināt dzīvot. Bānīša depo piemērs apliecina, ka arī tehniska un industriāla rakstura mantojums var kļūt par nozīmīgu vietas identitātes un tūrisma resursu, ja tas tiek saglabāts nevis atrauti no tā sākotnējās funkcijas, bet izmantojot un stāstot tā stāstu.
Atšķirīgu situāciju dalībnieki ieraudzīja Beļavas muižas kungu mājā, par kuru stāstīja Beļavas muižas mantojuma kopienas pārstāve Ilze Vanaga. Beļavas muiža rakstītajos avotos minēta jau 15.gadsimtā, bet tagadējā kungu māja celta ap 1750 gadu un ir viena no vecākajām līdz mūsdienām saglabātajām kungu dzīvojamajām ēkām Gulbenes novadā. Tā ir baroka celtne, kas saistīta ar fon Bergu dzimtu.
No 1925. līdz 2019 gadam ēkā darbojās skola, bet pēc tās slēgšanas kungu māja palika bez pastāvīgas funkcijas, un tās tehniskais stāvoklis sāka pasliktināties. 2023.gadā veiktajā tehniskajā apsekošanā un izpētē ēkā atklāti arī nozīmīgi baroka laika sienu gleznojumi; kungu māja ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Šobrīd ēka ikdienā netiek izmantota, taču tiek meklēti veidi, kā saglabāt tās vēsturisko un kultūras nozīmi, un muižā tiek īstenotas arī sabiedrību iesaistošas kultūras iniciatīvas.
Beļavas muižas stāsts diskusijai piešķīra vēl vienu būtisku dimensiju – ne visām vēsturiskajām ēkām jau ir atrasta jaunā funkcija. Dažkārt svarīgākais pirmais solis ir nepieļaut vērtības zaudēšanu, izpētīt ēku, apzināt tās nozīmi un kopīgi meklēt risinājumus tās nākotnei.
Dienas noslēgumā dalībnieki nonāca Druvienas muižā, kur vēsturiskajai kungu mājai jau ir izdevies atrast jaunu piepildījumu. Tagadējā muižas apbūve veidojusies 19.-20.gadsimtā, kungu māja celta 1898.gadā, bet šobrīd tajā darbojas Druvienas Latviskās dzīvesziņas centrs, piedāvājot radošās darbnīcas, amatu meistarklases, izglītojošas aktivitātes un vēsturisko ekskursiju par Druvienas muižu. Tieši šeit projekta dalībnieki vakaru turpināja praktiskās amatniecības meistarklasēs.
Vienas dienas laikā redzētie piemēri parādīja ļoti dažādus vēsturisko būvju likteņus – no senas saimniecības ēkas, kas kļuvusi par veiksmīgu ražotni, un industriālā depo, kas turpina dzīvot kopā ar Bānīti, līdz muižām, kur vienā gadījumā vēl tiek meklēts ceļš uz ēkas turpmāko dzīvi, bet otrā vēsturiskā ēka jau kļuvusi par vietu, kur tiek mācītas un praktizētas tradicionālās prasmes. Tieši šī dažādība ļāva ieraudzīt, ka nav viena universāla risinājuma vēsturisko būvju saglabāšanai – katrai vietai jāatrod savs stāsts, funkcija un cilvēki, kuri ir gatavi par tās turpinājumu rūpēties.
Senās prasmes – tikai tik dzīvas, cik cilvēki tās turpina
Projekta atklāšanas pasākuma noslēdzošā diena tika aizvadīta Druvienā. Rīta pusē projekta dalībnieki kopā ar Pinēju svētku dalībniekiem Druvienas kultūras namā klausījās Lauras Vecmanes-Bārtletas lekciju par zelta proporcijas likumu amatniecības izstrādājumos, Lolitas Tutānes no SIA “Pinumu pasaule” prezentāciju “Pinēja Pētera stāsts”, kā arī Maijas Kivlenieces, TLMS “Pūpoli” vadītājas, iedvesmas stāstu par radošu darbošanos ar dabas materiāliem – salmiem un kārklu mizām.
Pēc trīs dienās redzētā, dzirdētā un piedzīvotā projekta dalībnieki tikās diskusijā “Senās amatu prasmes un vēsturiskās būves – lauku dzīves pamats un to saglabāšanas izaicinājumi reģionos”, kuru vadīja biedrības “SATEKA” pārstāve Daiga Gargurne.
Kā saglabāt prasmes un zināšanas nākamajām paaudzēm?
Viens no būtiskākajiem sarunas jautājumiem bija seno amata prasmju nodošana nākamajām paaudzēm. Dalībnieki bija vienisprātis – prasmi nav iespējams saglabāt tikai pierakstot, nofotografējot vai ievietojot muzeja krājumā. Amats dzīvo tik ilgi, kamēr ir cilvēks, kurš to prot, dara un ir gatavs iemācīt citam. Tāpēc īpaši nozīmīga ir meistara un mācekļa satikšanās – iespēja mācīties praktiski, vērojot darba procesu, pašam izmēģinot un ilgākā laikā apgūstot amata nianses. Arī Latvijas Nacionālais kultūras centrs tradicionālo prasmju pārmantošanā akcentē tieši meistaru un mācekļu satikšanos; 2026.gada pasākums “Satiec savu meistaru!” visā Latvijā norisinājās 232 vietās, iesaistot aptuveni 250 meistarus.
Taču diskusijā atklājās arī ļoti praktiska problēma – kas par šo prasmju nodošanu maksā? Meistarklašu un regulāru nodarbību organizēšanai nepieciešams ne tikai meistara laiks un atalgojums, bet arī telpas, darbarīki un materiāli. Dalībnieki atzina, ka nereti amatnieki paši vai viņu ģimenes iegulda savus līdzekļus, lai varētu turpināt darboties, piedalīties pasākumos un mācīt citus. Vienlaikus dažādi administratīvie un birokrātiskie nosacījumi amatniekam ne vienmēr ļauj vienkārši kļūt par skolotāju vai vadīt regulāru prasmju apguvi.
Diskusijas dalībnieki norādīja arī uz skolu lomu amata prasmju saglabāšanā. Viņu pieredzē tradicionālo prasmju praktiskai apguvei skolu programmās ir maz laika un ierobežotas iespējas materiālu iegādei, tādēļ ļoti daudz ir atkarīgs no konkrētā pedagoga ieinteresētības un entuziasma. Atsevišķas iniciatīvas Latvijā pastāv, piemēram, LNKC regulāri organizē profesionālās ievirzes un profesionālās vidējās izglītības audzēkņiem konkursu “Mantojums”, kura mērķis ir mudināt jauniešus izzināt un praktiski apgūt tradicionālās amatniecības prasmes. Taču diskusijas dalībnieku ieskatā nepieciešama daudz sistemātiskāka iespēja bērniem un jauniešiem ar tradicionālajiem amatiem sastapties ikdienas izglītības procesā, ne tikai atsevišķos projektos un pasākumos.
Vienlaikus tika atzīts, ka ne katrs labs amata meistars automātiski kļūst par skolotāju. Daļa amatnieku nevēlas vai nevar savas prasmes nodot tālāk. Tam ir dažādi iemesli – laika un finanšu trūkums, piemērotu telpu vai materiālu nepieejamība, pedagoģiskās pieredzes trūkums, bet dažkārt arī paša meistara izvēle savu amata noslēpumu neatklāt. Tāpēc ar aicinājumu “nododiet prasmes jaunajiem” vien nepietiek – ir jārada apstākļi, kuros meistaram to ir iespējams darīt.
Kur atrast meistaru, kurš prot strādāt ar vēsturisku ēku?
Otra ļoti būtiska diskusijas tēma bija vēsturisko ēku saglabāšanai nepieciešamo tradicionālo būvniecības prasmju pieejamība. Ēkas īpašniekam var būt vēlme saglabāt vecu māla kleķa sienu, atjaunot vēsturisku krāsni, mūrēt kamīnu, restaurēt logus vai izmantot ēkai atbilstošus tradicionālos materiālus, taču nākamais jautājums bieži ir ļoti praktisks – kur atrast cilvēku, kurš to patiešām prot izdarīt?
Diskusijā īpaši tika minēts, ka trūkst viegli pieejamas un vienkopus apkopotas informācijas par meistariem, kuri pārvalda specifiskas vēsturiskās būvniecības prasmes – piemēram, māla kleķa būvniecību un remontu, tradicionālo krāšņu un kamīnu mūrēšanu un citas vēsturiskajām ēkām nepieciešamās amata prasmes. Šis jautājums nav mazsvarīgs. Kvalitatīvai vēsturisku ēku saglabāšanai nepieciešamas ne tikai vispārīgas būvniecības zināšanas, bet arī izpratne par vēsturiskajiem būvmateriāliem, būvkonstrukcijām un tradicionālajiem būvniecības paņēmieniem. Tas nozīmē, ka darbam ar senu ēku ne vienmēr pietiek ar mūsdienu būvniecības pieredzi – nepieciešamas specifiskas zināšanas par to, kā konkrētais materiāls un konstrukcija sākotnēji radīta un kā to saglabāt, nezaudējot ēkas autentiskumu.
No diskusijā izskanējušā un publiski pieejamās informācijas var secināt, ka formāla kvalifikācijas iespēja vai restauratoru saraksts vēl nenozīmē, ka vēsturiskas ēkas īpašniekam savā reģionā ir viegli atrast konkrētajam darbam piemērotu meistaru. Īpaši grūti ir atrast informāciju par cilvēkiem, kuri praktiski pārvalda šauras, paaudzēs pārmantotas būvniecības tehnikas. Tas savukārt rada risku, ka tradicionālie materiāli tiek aizstāti ar mūsdienīgiem risinājumiem nevis tāpēc, ka tie būtu piemērotāki, bet tāpēc, ka nav zināms, kur atrast meistaru, kurš prot strādāt ar vēsturisko tehnoloģiju. Šis ir secinājums, kas izriet no projekta dalībnieku pieredzes, salīdzinot to ar Latvijā pieejamajām profesionālās kvalifikācijas un restauratoru uzskaites sistēmām.
Diskusija līdz ar to aktualizēja nepieciešamību apzināt ne tikai pašas senās amata prasmes, bet arī to pratējus – veidot viegli pieejamu informāciju par meistariem, viņu atrašanās vietām, prasmēm un gatavību tās nodot tālāk. Tikpat būtiski ir radīt iespējas meistariem satikt mācekļus, nodrošināt finansējumu prasmju mācīšanai un praktiskajām nodarbībām, kā arī veicināt sadarbību starp amatniekiem, izglītības iestādēm, vēsturisko ēku īpašniekiem, pašvaldībām un kultūras mantojuma speciālistiem.
Diskusijas galvenā atziņa – saglabāt ēku bez cilvēka, kurš prot ar to strādāt, ir tikpat grūti kā saglabāt amatu bez cilvēka, kuram to nodot. Tāpēc līdzās vēsturisko ēku un amata prasmju apzināšanai tikpat svarīgi ir atrast, atbalstīt un savstarpēji savienot cilvēkus, kuri šīs zināšanas glabā un ir gatavi tās turpināt.
Tikpat nozīmīgs ir jautājums par vēsturisko ēku nākotni. To saglabāšanai nepieciešami ne tikai finanšu resursi, bet arī saturs un funkcija. Ēka vislabāk tiek saglabāta tad, ja tā ir vajadzīga – ja tajā notiek uzņēmējdarbība, amatniecība, kultūras aktivitātes, tūrisms vai kopienas dzīve. Savukārt gan amatniekiem, gan vēsturisko ēku saimniekiem būtiska ir savstarpēja sadarbība, pieredzes apmaiņa un iespēja mācīties no veiksmīgiem piemēriem citos Latvijas reģionos.
Kad amatniecība kļūst par svētkiem
Lai par kultūras mantojumu ne tikai runātu, bet to arī piedzīvotu, projekta dalībnieki iesaistījās Otrajos Pinēju svētkos Druvienas muižā, kas šogad pulcēja vairāk nekā 60 pinējus no visas Latvijas. Svētku laikā tika atklāta izstāde “Laika pinums”, kas stāstīja par esošajiem un bijušajiem klūgu pinējiem Gulbenes novadā, notika dažādu pīšanas tehniku demonstrējumi, radošās darbnīcas bērniem un pieaugušajiem, amatnieku darinājumu andele, kā arī koncerts ar Jāni Paukštello un Lailu Jēkabsoni un Ābrama un Tomulīšas lustes.
Pasākumu noslēdza diskusija “Amatniecības nākotne reģionos – nākamie soļi un kopīga rīcība”. Dalībnieki atzinīgi novērtēja projekta tēmas aktualitāti un nepieciešamību gan popularizēt veiksmīgus vēsturisko būvju saglabāšanas un izmantošanas piemērus, gan daudz aktīvāk runāt par seno amata prasmju pārmantojamību un to izzušanas risku.
Projekta turpinājumā būtiski būs ne vien apzināt to, kas mums vēl ir, bet arī meklēt atbildi uz jautājumu – ko mēs kopā varam izdarīt, lai šīs vērtības būtu dzīvas arī pēc desmit, divdesmit un piecdesmit gadiem?
Ļoti precīzi projekta būtību pēc trīs Gulbenes novadā pavadītajām dienām formulēja Ances muižas saimniece un projekta dalībniece Līga Grīnberga:
“Ielaid latvieti sevī. Trīs dienas. Tikai trīs dienas. Bet izrādās pietiek ar trim dienām, lai saprastu to, ko gadiem neesi līdz galam apzinājies. Es braucu uz Vidzemi – uz Tirzu, Jaungulbeni un Druvienu. Mācīties, gūt pieredzi projektā “Mūsu zelts: senās amatu prasmes un vēsturiskās būves – lauku dzīves fundaments” Runājām par senajām ēkām, amata prasmēm, kā saglabāt to, ko nevar un arī nevajag celt no jauna, taču mājās pārvedu ko daudz vērtīgāku. Pārliecību. Pārliecību, ka Latvija vēl joprojām dzīvo savos cilvēkos. Druvienā satiku pinējus. Viņu rokās klūgas pārtapa grozos tik dabiski, it kā tās pašas zinātu, kur tām jālokās. Es skatījos un domāju… Cik maz mēs runājam par rokām. Par rokām, kuras māk pīt, māk celt, māk adīt, māk cept, māk saglabāt. Mana amata prasme ir tautisko cimdu adīšana un sklandraušu cepšana No malas raugoties pavisam dažādas lietas. Un tomēr gan cimds, gan sklandrausis sākas ar pacietību. Neviens raksts nerodas steigā un arī sklandraušus steigā cepot nekas labs nesanāks. Abiem vajadzīgs laiks un mīlestība. Bieži ir dzirdēts jautājums – ko Latvija var dot man? Varbūt pareizais jautājums ir cits -ko es varu dot Latvijai? Ne katram jākļūst par ministru, ne katram jāraksta grāmatas, ne katram jāceļ pilis. Kādam jāiemāca bērnam izadīt pirmo valdziņu, jāparāda, kā cept sklandrausi. Kāds ieaudzinās pārliecību, kas neļaus sabrukt vectēva klētij. Tieši tā rodas valsts. Ne jau Saeimas ēkā, bet darbnīcā, virtuvē, ciema kultūras namā. Tur, kur cilvēks vēl dara kaut ko nevis peļņas dēļ, bet tāpēc, ka citādi nevar. Ceļš no Druvienas līdz Ancei garš. Ar kāju izlocīšanu vairāk kā piecas stundas. Laika domām daudz. Ap ko grozījās manas domas? Mēs bieži runājam par latvietību. Meklējam to muzejos, lasām grāmatas, klausāmies gudru tautas mantojuma sargātāju runās, dziedam himnu. Jā, tas viss ir svarīgi. Bet tad es ieraugu, ka manai ceļabiedrei mugurā ir t krekls ar zīmīgu uzrakstu- ielaid latvieti sevī . Un man viss saliekas pa plauktiņiem vienā mirklī. Latvietība nemaz nav jāmeklē kaut kur, tai vienkārši jāļauj ienākt. Tā jāielaiž kā pavasara gaisma pa logu, jāieelpo kā rudzu maizes smarža, jāieskandina kā dziesma, kas pati sāk skanēt, kad citi dzied. Kad ielaid latvieti sevī, tu sāc citādi skatīties uz pasauli. Veca māja vairs nav veca, tā kļūst par mantojumu. Rakstains cimds vairs nav vienkārši cimds, tas kļūst par saprašanās valodu. Un cilvēks tev pretī vairs nav svešinieks, viņš kļūst par līdzgaitnieku. Jo viņš dara to pašu ko tu –sargā, kopj, saglabā. Un katrs glabā mazu gabaliņu Latvijas. Kāds glabā dziesmu, kāds valodu, kāds mežu, kāds baznīcu, kāds rakstainu cimdu. Saliekot kopā visus šos mazos gabaliņus, rodas tas, ko saucam par Latviju. Tāpēc man gribas teikt nevis “Mīli Latviju.” Tas ir pārāk vispārīgi. Es teiktu citādi. Ielaid latvieti sevī. Tad tev nevajadzēs domāt, kā nosargāt Latviju. Tu to darīsi katru dienu. Ar savām rokām, ar savu darbu, ar savu sirdi.”Līgas Grīnbergas sākotnējais pārdomu teksts rakstā ļoti spēcīgi sasaista amata prasmes, vēsturiskās vietas un cilvēku personisko atbildību par mantojuma saglabāšanu.
Projekta “Mūsu Zelts – senās amatu prasmes un vēsturiskās būves – lauku dzīves fundaments” mērķis ir sekmēt partneru teritorijās esošo vēsturisko ēku un būvju izmantošanu lauku uzņēmējdarbībā un kopienu kapacitātes stiprināšanā, vienlaikus veicinot amatnieku un seno amatu pratēju pieredzes apmaiņu starp projekta partneru teritorijām.
Jo mūsu zelts nav tikai tas, ko varam ieraudzīt. Mūsu zelts ir cilvēku rokās, zināšanās, prasmēs un vietās, kurām mēs spējam dot turpinājumu.
Projekts Nr. 26-00-C0LA19.332-000009 “Mūsu Zelts – senās amatu prasmes un vēsturiskās būves – lauku dzīves fundaments”
Atbalsta Zemkopības ministrija un Lauku atbalsta dienests
Foto: Daiga Gargurne, Herta Pugača