No 6.jūnija līdz 8.jūnijam Lejasciemā norisinājās biedrības “SATEKA” organizētā aktivitāte bērniem un jauniešiem “Es zinu, kā rīkoties!”, kas tika īstenota projekta “Stiprs un vienots Gulbenes novads: drošība un noturība ikvienam” ietvaros.
Trīs dienu laikā aktivitātē piedalījās 41 bērns un jaunietis, katru dienu nodarbībās iesaistījās cita dalībnieku grupa. Nodarbības norisinājās no plkst.10.00 līdz 16.00, apvienojot teorētisku skaidrojumu, situāciju analīzi un praktisku darbošanos gan telpās, gan dabā.
Aktivitātes mērķis bija bērniem un jauniešiem saprotamā un praktiskā veidā palīdzēt iegūt pirmās prasmes, kas var būt svarīgas dažādās ārkārtas situācijās: kā neapjukt, kā izvērtēt situāciju, kā izsaukt palīdzību, kā sniegt pirmo palīdzību, kā orientēties dabā, kā izveidot pagaidu nojumi un kā droši rīkoties ar uguni.
Nodarbības vadīja Jaunsardzes instruktores Lāsma Gabdulļina un Ērika Jermacāne, kuras ar dalībniekiem strādāja praktiski, pacietīgi un ļoti iesaistoši.
Ko es jau zinu par ārkārtas situācijām?
Katra nodarbību diena sākās ar vienkāršu, bet ļoti nozīmīgu uzdevumu: dalībniekiem uz lapas bija jāuzzīmē vai jāuzraksta, ko viņi jau zina par rīcību ārkārtas situācijās.
Bērni un jaunieši zīmēja, rakstīja un dalījās ar saviem priekšstatiem par to, kad jāzvana 112, kā rīkoties nelaimes gadījumā, kā palīdzēt cietušajam un kā pašam palikt drošībā. Šis uzdevums palīdzēja saprast, ka jauniešiem jau ir zināšanas, taču praktiskās situācijās ļoti svarīgi ir tās sakārtot pareizā secībā: vispirms pārliecināties par savu drošību, tad novērtēt situāciju, pasaukt pieaugušo vai izsaukt palīdzību un tikai pēc tam sniegt palīdzību tādā apjomā, kādā tas ir droši.
Situācijas analīze: ko darīt, ja redzi negadījumu?
Pēc ievaduzdevuma dalībnieki kopīgi noskatījās īpaši apmācību vajadzībām sagatavotu video, kurā tika attēlota negadījuma situācija – autobuss uz ielas notriec senioru. Video bija redzama gan apkārtējo cilvēku rīcība, gan bezdarbība: autobusa šofera, pasažieru un garāmgājēju reakcija.
Kopā ar instruktorēm bērni un jaunieši pārrunāja redzēto un analizēja, kas šādā situācijā tika darīts pareizi, kas bija kļūdaini un kas varēja apdraudēt gan cietušo, gan pašus palīdzības sniedzējus.
Dalībnieki mācījās, ka ārkārtas situācijā svarīgi nav tikai “gribēt palīdzēt”, bet arī saprast, kā palīdzēt droši un pareizi.
Īpaši tika uzsvērts, ka, zvanot uz 112, vispirms jācenšas nomierināties un pacietīgi jāgaida savienojums ar 112 kontaktu centru. Sarunas laikā jāatbild uz dispečera jautājumiem pēc iespējas precīzi: jānosauc precīza adrese vai jāapraksta notikuma vieta, īsi jāpastāsta, kas ir noticis, jānorāda būtiskā informācija par negadījumu un, ja dispečers lūdz, jānosauc savs vārds, uzvārds un tālruņa numurs. Dalībniekiem tika atgādināts: sarunu nedrīkst pārtraukt pirmajam, jāpaliek sazvanāmam un jāatceras, ka neviens dispečera jautājums nav lieks – konkrētas atbildes var paātrināt palīdzības saņemšanu.
Pirmā palīdzība: sava drošība vispirms
Viena no būtiskākajām nodarbību daļām bija pirmās palīdzības pamati. Instruktores uzsvēra principu: pirms palīdzi citam, pārliecinies, ka pats esi drošībā. Ja palīdzības sniedzējs pats nonāk briesmās, situācija kļūst vēl sarežģītāka.
Dalībnieki apguva, kā novērtēt cietušā stāvokli, kā pārbaudīt elpošanu un kā pareizi atbrīvot elpceļus, atgāžot galvu. Praktiski tika izmēģināta arī cietušā novietošana stabilā sānu pozā.
Bērni un jaunieši trenējās sniegt palīdzību stipras asiņošanas gadījumā – mācījās uzlikt spiedošu pārsēju un pārrunāja, kā rīkoties, ja nepieciešams apturēt asiņošanu līdz profesionālas palīdzības ierašanās brīdim. Tāpat tika praktiski izmēģināta stipri cietušas rokas plaukstas nosaitēšana.
Šī nodarbības daļa ļāva dalībniekiem saprast, ka pirmā palīdzība nav tikai teorija – tās ir praktiskas prasmes, kuras jāizmēģina, lai ārkārtas situācijā varētu rīkoties mierīgāk un pārliecinošāk.
Orientēšanās un droša rīcība dabā
Pēc pirmās palīdzības nodarbībām dalībnieki devās orientēties dabā. Jaunieši mācījās izmantot karti, saprast apkārtni un domāt par to, kā rīkoties, ja pārgājienā vai nepazīstamā vietā pazūd orientēšanās sajūta.
Tika pārrunāts, kāpēc dabā svarīgi palikt kopā ar grupu, neiet prom vienam, informēt pieaugušos par savu atrašanās vietu un vajadzības gadījumā prast izsaukt palīdzību. Dalībniekiem tika atgādināts, ka drošība dabā sākas jau pirms došanās ceļā – ar piemērotu apģērbu, uzlādētu telefonu, spēju pateikt, kur atrodies, un prasmi nepanikot.
Lietus kā praktiska mācību situācija
Pirmajā nodarbību dienā kādu brīdi lija lietus, taču arī tas kļuva par daļu no mācību procesa. Kamēr laikapstākļi ierobežoja āra aktivitātes, dalībnieki apguva mezglu siešanu un nostiprināšanu.
Mezglu siešana izrādījās ļoti praktiska prasme, kas vēlāk bija noderīga pagaidu nojumes veidošanā. Dalībnieki mācījās, ka mezglam jābūt pietiekami drošam, lai tas noturētu konstrukciju, bet vienlaikus tādam, ko vajadzības gadījumā var ātri atsiet un noņemt.
Pagaidu nojume no pančo
Pēc pusdienām dalībnieki devās uz mežu, kur praktiski apguva pagaidu nojumes veidošanu no pančo. Šī prasme ir īpaši noderīga situācijās, kad dabā pēkšņi sāk līt, jāgaida palīdzība vai nepieciešams īslaicīgi pasargāties no vēja un mitruma.
Instruktores skaidroja, ka nojumes vieta jāizvēlas pārdomāti – jāņem vērā vēja virziens, zemes slīpums un tas, lai lietus gadījumā ūdens netecētu virsū cilvēkam. Dalībnieki komandās stiprināja pančo starp kokiem, pārbaudīja konstrukcijas stabilitāti un pārrunāja, kā to uzlabot.
Šajā uzdevumā jaunieši mācījās sadarboties, sadalīt pienākumus un domāt praktiski: kur būs sausāk, kā nospriegot materiālu, kā nostiprināt auklas un kā panākt, lai nojumi pēc tam var ātri nojaukt.
Ugunskura veidi un droša uguns izmantošana
Nodarbību noslēgumā dalībnieki apguva ugunskura veidošanas un drošas kurināšanas pamatus. Instruktores iepazīstināja jauniešus ar dažādiem ugunskuru veidiem un to pielietojumu, piemēram, kādos gadījumos nepieciešams mazs ugunskurs, kādos svarīga siltuma iegūšana, bet kādos- ilgāka degšana vai ēdiena pagatavošana.
Dalībnieki apskatīja sagatavotus piemērus ar ugunskuru veidiem, pārrunāja to priekšrocības un situācijas, kurās katrs no tiem var būt noderīgs. Pēc tam jaunieši mežā meklēja piemērotus materiālus ugunskura kurināšanai un gatavoja ugunskura vietas.
Īpaši tika uzsvērta ugunsdrošība: ugunskuru drīkst kurināt tikai drošā vietā, tas nedrīkst palikt bez uzraudzības, tuvumā jābūt līdzekļiem uguns nodzēšanai, un pēc nodarbības uguns pilnībā jānodzēš. Jaunieši mācījās, ka uguns dabā var būt noderīga, bet tikai tad, ja cilvēks zina, ko dara, ievēro drošību un saudzē apkārtējo vidi.
Mācīšanās caur praktisku darbošanos
Aktivitāte “Es zinu, kā rīkoties!” apliecināja, ka bērniem un jauniešiem drošības tēmas ir saprotamas un saistošas, ja tās tiek skaidrotas praktiski. Dalībnieki ne tikai klausījās, bet paši darbojās: analizēja situācijas, izmēģināja pirmās palīdzības paņēmienus, sēja mezglus, orientējās, būvēja nojumes un gatavoja ugunskura vietas.
Šāda pieeja palīdz bērniem un jauniešiem labāk atcerēties svarīgāko – ārkārtas situācijā svarīgi ir saglabāt mieru, domāt par savu drošību, palīdzēt pārdomāti un laikus izsaukt palīdzību.
Biedrība SATEKA pateicas visiem bērniem un jauniešiem par aktīvu līdzdalību, zinātkāri un drosmi izmēģināt jaunas prasmes. Īpašs paldies Jaunsardzes instruktorēm Lāsmai Gabdulļinai un Ērikai Jermacānei par nodarbību vadīšanu un praktisku zināšanu nodošanu jauniešiem.
Pateicamies arī biedrībai “Sporta klubs “Lejasciems”” par atvēlētajām telpām, inventāru un atbalstu aktivitātes norisē.
Aktivitāte “Es zinu, kā rīkoties!” īstenota projekta “Stiprs un vienots Gulbenes novads: drošība un noturība ikvienam”, projekta Nr. 2026.LV/NVOF/MIC/067, ietvaros.
Pasākumu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par raksta saturu atbild biedrība “SATEKA”.
